Mūsdienu Rootsi-Kallavere ciems rietumos robežojas ar Mārdu pilsētu, ziemeļos ar Saviranna ciemu, austrumos ar Ilgase (Ülgase) ciemu. Pirmo reizi ciems ir minēts 1241. gadā vēsturiskajā avotā Liber Census Daniae. Tolaik Rootsi-Kallavere atradās nedaudz uz dienvidiem no pašreizējā ciema. Pašreizējās Kallaveres vietā bija Lillevere un tukša teritorija. No 1522. gada Lillevere vietā ir minēts Rootsi-Kallavere ciems. 1700. gadu sākumā starp Rootsi-Kallavere ciemu un Ilgase muižu izveidojās Kurekila ciems. Šo divu ciemu, Rootsi-Kallavere un Kurekila, palikušās daļas tad arī veido mūsdienu Rootsi-Kallavere ciemu.

Ilgu laiku apvidus attīstības virzienu noteica baznīca un muiža. Jeelehtme (Jõelähtme) mācītājs Lopenove (Jeelehtmē 1863-1895) bija pazīstams izglītības veicinātājs, bada laikā organizēja ārkārtējās palīdzības veidā akmens žogu būvēšanu. Pašlaik tas pats tiek veikts ar Eiropas Savienības naudu, jo lauksaimniecībā ir daudz brīva darbaspēka. Daļa no uz Mārdu un Ilgase muižas  robežas uzceltā akmens žoga ir saglabājusies līdz mūsdienām kā Kallavere un Ilgase ciema robeža.

Ciems ir piedzīvojis labākus un sliktākus laikus, taču tik lielu katastrofu kā mēris, vairāk nav bijis.

17. gs. beigās (1695.-1697.) bija neraža, kam sekoja bads. Līvzemē badā nomira apmēram 20% no iedzīvotājiem (~70 000 cilvēku). 1700. gadā sākās Ziemeļu karš. Krievijas impērija paplašinājās. 1710. gadā Līvzemē izcēlās mēris, kas prasīja daudz upuru to vidū, kas bija izglābušies no bada un kara. Mārdu muižā, pie kuras piederēja arī Kallavere ciems, mēris paņēma 437 cilvēkus jeb 83% no iedzīvotājiem.

20 gadu laikā, no 1714. līdz 1733. gadam, Kurekilā, kur iedzīvotāji bija divās viensētās, piedzima 15 bērni, Rootsi-Kallavere ciemā, kurā arī bija tikai divās viensētās, dzima 16 bērni. Iedzīvotāji nāca klāt un tos atveda no citurienes, dzīve ciemos neiznīka. Ka dzīve gāja uz priekšu, tas redzams arī no tā, ka bija bērni, kam mācīt lasīšanu. 1736. gadā Rootsi –Kallavere un Kurekilā tika apmācīti 18 bērni. Skolotājs bija Otsa viensētas Pētera dēls Hans. Otsa bija vēlākā Vanapere viensēta. Pēc 100 gadiem, 1834. gadā, Rootsi- Kallavere un Kurekila ciemos dzīvoja kopā 179 iedzīvotāji. Pēc 1939. gada lauksaimniecības uzskaites datiem ciema pašreizējās robežās dzīvoja 76 iedzīvotāji. 2010. gadā Kallavere ciemā pēc iedzīvotāju reģistra datiem dzīvo 85 cilvēki, taču šeit dzīvo arī visai daudz tādu, kas dažādu iemeslu dēļ ir reģistrējušies citur. Kad būs gatavas pašlaik līdz pusei esošās būves un plānotās dzīvojamās ēkas, ciema iedzīvotāju skaits būtiski pieaugs.

Ar 1950. gadu sākumu tika uzsākta Mārdu pilsētas celtniecība. Pilsētu cēla uz tā laika kolhoza zemes, kas bija bijušo viensētu zeme. Blakus visam tam negatīvajam, ko ciemam atnesa pilsētas tuvums, skola, tirdzniecības uzņēmumi, medicīniskā palīdzība, aptiekas un daudz kas cits ir tās priekšrocības, ko saņem kaimiņos esošā ciema iedzīvotāji.

Laika gaitā mainās ciemu nosaukumi un arī ciemu atrašanas vietas, taču svarīgākas par formālajam izmaiņām ir būtiskās izmaiņas. Cauri gadsimtiem ciems ir bijis lauksaimnieciskas darbības vieta. Muižu laiku ciemā (līdz 19. gs. beigām) tie bija dzimtcilvēki, kas kopa laukus, vēlāk nomnieki. Muižnieki un muižas kalpotāji dzīvoja muižā. Idealizēts laiks bija saimnieku laika ciems (no 19. gs. beigām līdz 1949. gadam). Ciemā dzīvoja saimnieku ģimenes, kalpi un kalpotāji, kā arī amatnieki. Kolhozu laikā ciemu apdzīvoja kolhoznieki, kas strādāja kolhozā un strādnieki, kuri devās uz darbu citur. Šodienas ciemu mēs varam apskatīt paši ar savam acīm. Ar lauksaimniecību, kā ražošanu, šeit vairs nenodarbojas neviens. Ciems ir kļuvis par dzīvesvietu pensionāriem, jaunākā paaudze dodas uz darbu ārpus ciema.

Rootsi-Kallaveres ciems dzīvo un attīstās savā ziņā citādi, kā tas notika agrāk un šodienas attīstība noteikti ir atšķirīga no nākotnē iespējamās