Mēris kā smaga infekcijas slimība bija pazīstama Ēģiptē jau 3.gs. pirms Kristus.

Viduslaikos Eiropu postījušais buboņu mēris no Āzijas cauri Vidusāzijai, Bagdādei un Krimai 1347. gadā nonāca Itālijā. 1347. gadā mēris plosījās Francijā un Anglijā. 1349. gadā tas bija jau Skandināvijā un Krievijā. Mēri izplatīja melnās žurkas, kuru inficējušās blusas pārnesa slimību uz cilvēkiem. Inficētie cilvēki varēja izplatīt mēri tālāk klepojot vai saskarsmē ar citiem. Zāļu slimībai nebija, jo baktēriju atklāja tikai 1894. gadā. Mēri uzskatīja par dieva sodu cilvēkiem viņu grēku dēļ. Viduslaikos tika piedāvātas vairāk kā 1000 ārstēšanas metodes, taču neviena no tām nelīdzēja. Tika ieteikts pakarināt istabā kaltētus krupjus, dedzināt ar mēri mirušo drēbes, dzert alkoholu, smērēt dažādas ziedes, tai skaitā dzīvsudrabu saturošas ziedes utt. Taču nepalīdzēja ne lūgšanas, ne arī zāles, tāpēc kritās garīdznieku un ārstu autoritāte.

Igaunijā lielākā epidēmija bija 1710. gadā atnākušais mēris, kas nāca no Rīgas puses. Ziemeļigaunijas trijos apriņķos mira 70-80% no iedzīvotājiem. Mārdu muižas pagastā, kurā iekļāvās arī pašreizējais Rootsi-Kallaveres ciems, mira 83% iedzīvotāju. Rootsi-Kallavere ciems kādu laiku acīm redzot bija bez iedzīvotājiem. Vēlāk dzīve ciemā pamazām atjaunojās, pateicoties ieceļotājiem un dabiskam pieaugumam. Daudzos ciemos ir Katku (Mēra) viensētas, kas tā vai citādi ir saistītas ar tautas vēsturisko atmiņu.

Mēra upuru bija tik daudz, ka viņus nepaguva tūlīt un pēc paražām apbedīt, jo arī apbedītājus paņēma mēris. Mirušos bieži vien krāva ratos un veda uz kopēju kapu. Jeelehtme pagastā ir zināmas vismaz trīs mēra upuru apbedīšanas vietas – pie baznīcas, Kroodi ciemā un Rootsi-Kallaveres ciemā pie Kella viensētas.

300 gadus vēlāk bijušā Rootsi-Kallaveres ciema Kella viensētas laukos atrastajā mēra upuru apbedīšanas vietā uzstādīja piemiņas zīmi.